Uzvarējām līdzdalības budžeta konkursā. Bet kāpēc ceļš līdz mazam bērnu laukumiņam ir tik sarežģīts?
Biedrības “Jelgavas Līnijas” iesniegtais bērnu laukumiņa projekts saņēma iedzīvotāju atbalstu un uzvarēja Jelgavas līdzdalības budžeta projektu konkursā.
Par to mums ir patiess prieks. Vēlreiz paldies ikvienam, kurš balsoja, palīdzēja stāstīt par projektu un noticēja idejai.
Taču tagad, kad esam nonākuši no skaistās idejas līdz tās praktiskajai realizācijai, mums kā projekta iesniedzējiem rodas arvien vairāk jautājumu.
Ne tik daudz par pašu bērnu laukumiņu. Jautājumi rodas par sistēmu.
Un galvenais no tiem ir pavisam vienkāršs:
Vai līdzdalības budžeta sistēma pašreizējā formā patiešām ir veidota iedzīvotāju līdzdalībai?
Ideja ir vienkārša. Realizācija – vairs ne
Līdzdalības budžeta pamatideja ir ļoti laba.
Pilsētas dome un mūsu ievēlētie deputāti nosaka konkrētu finansējumu. Iedzīvotāji piedāvā idejas savas pilsētas un apkaimju uzlabošanai. Tad mēs pārsvarā draudzīgi konkurējam, stāstām par savām iecerēm, vācam balsis un cenšamies pārliecināt jelgavniekus, ka tieši mūsu projekts pilsētai ir nepieciešams.
Iedzīvotāji nobalso. Projekts uzvar.
Šķiet – tagad atliek to realizēt.
Izrādās, ka tieši tad viss tikai sākas.
Mūsu gadījumā runa ir par salīdzinoši nelielu bērnu laukumiņu, bet brīžiem rodas sajūta, ka birokrātiskais process ir lielāks par pašu būvējamo objektu.
Cik daudz jāzina iedzīvotājam, lai vispār iesniegtu ideju?
Pirmais jautājums rodas jau projekta sagatavošanas stadijā.
No iedzīvotājiem un biedrībām tiek gaidīts pietiekami detalizēts projekta pieteikums. Taču, tiklīdz ideja skar būvniecību vai infrastruktūru, ļoti ātri nonākam līdz jautājumiem, kuros parastam iedzīvotājam nepieciešamas zināšanas būvniecībā, projektēšanā, tāmēšanā un normatīvajās prasībās.
Faktiski jau projekta idejas stadijā var rasties nepieciešamība konsultēties ar arhitektiem, būvinženieriem un citiem speciālistiem.
Te rodas pirmais jautājums, kuru, mūsuprāt, vajadzētu apspriest:
Vai līdzdalības budžeta konkursā vispār vajadzētu no iedzīvotājiem prasīt tik detalizēti sagatavotus infrastruktūras projektus?
Varbūt iedzīvotāja uzdevumam vajadzētu būt citam – identificēt problēmu, piedāvāt ideju, pamatot tās nepieciešamību, norādīt vietu un aptuveno risinājumu.
Savukārt profesionālajai tehniskajai sagatavošanai pēc projekta uzvaras būtu jābūt pašvaldības un tās speciālistu uzdevumam.
Citādi mēs aicinām sabiedrību piedalīties, bet vienlaikus ieejas biļete šajā līdzdalībā kļūst par zināšanām būvniecības procesos.
Kamēr projekts nonāk līdz realizācijai, sākotnējā cena jau dzīvo citu dzīvi
Otra problēma ir laiks.
Vispirms ideja jāsagatavo. Tad projekts jāiesniedz. To izvērtē. Sākas balsošana. Tiek paziņoti rezultāti. Pēc tam sākas tehniskā sagatavošana, iepirkuma dokumentācija, iepirkuma izsludināšana, pretendentu gaidīšana, piedāvājumu izvērtēšana un līguma slēgšana.
Ja iepirkums neizdodas, viss sākas vēlreiz.
Mūsu bērnu laukumiņa gadījumā šobrīd esam nonākuši jau līdz trešajam mēģinājumam atrast projekta realizētāju.
Un te rodas ļoti praktiska problēma.
Summa, kas tika aprēķināta projekta sagatavošanas laikā, pēc visa šī procesa vairs ne vienmēr atbilst reālajām tirgus izmaksām projekta realizācijas brīdī.
Materiālu cenas mainās. Darbaspēka izmaksas mainās. Pakalpojumu cenas mainās.
Bet projekta budžets tik viegli līdzi nemainās.
Rezultātā rodas absurda situācija – iedzīvotāji ir nobalsojuši, projekts ir uzvarējis, finansējums tam it kā ir paredzēts, bet atrast uzņēmēju, kas par šo summu un ar visām noteiktajām prasībām projektu realizēs, izrādās ļoti sarežģīti.
Cik no projekta naudas paliek pašam laukumiņam?
Nākamais jautājums ir par to, ko iedzīvotājs saprot ar projekta finansējumu.
Ja cilvēkiem pasaka, ka bērnu laukumiņam paredzēti, piemēram, vairāki desmiti tūkstošu eiro, viņi gluži loģiski sagaida, ka par šo naudu tiks izbūvēts attiecīgas vērtības laukumiņš.
Realitātē no projekta finansējuma jāsedz ne tikai pašas iekārtas un būvdarbi.
Nepieciešama projektēšana, topogrāfija, dažādi saskaņojumi, būvniecības procesa dokumentācija, speciālisti, uzraudzība un vēl virkne citu darbību, bez kurām objektu juridiski un tehniski realizēt nedrīkst.
Mēs neapstrīdam, ka drošība, projektēšana un profesionāla uzraudzība ir nepieciešama.
Jautājums ir par samērīgumu.
Vai neliela apkaimes bērnu laukumiņa izbūvei nepieciešamajam administratīvajam un tehniskajam procesam jābūt tik sarežģītam?
Un cik liela daļa no iedzīvotāju izcīnītā finansējuma beigās tiek ieguldīta tajā, par ko viņi patiesībā balsoja?
To būtu vērtīgi sabiedrībai parādīt ļoti skaidri.
Kāpēc biedrība pati nevar realizēt savu ideju?
Mūsu pieredze radījusi vēl vienu jautājumu.
Kāpēc noteiktos gadījumos līdzdalības budžeta projektu nevarētu realizēt pati biedrība vai projekta iesniedzējs, protams, ievērojot noteiktas prasības un pašvaldības kontroli?
Biedrība var piesaistīt arhitektu. Var piesaistīt būvniecības speciālistus. Var atrast darbu veicējus. Var nodrošināt nepieciešamo uzraudzību.
Turklāt tieši projekta iesniedzēji visbiežāk ir tie cilvēki, kuri visvairāk vēlas, lai konkrētā ideja tiktu realizēta kvalitatīvi.
Tas nenozīmē atteikties no kontroles.
Tieši pretēji – varētu izveidot sistēmu, kurā pašvaldība nosaka prasības, kontrolē līdzekļu izmantošanu, pārbauda darbu kvalitāti un pieņem rezultātu, bet projekta iesniedzējam tiek dota daudz lielāka iespēja iesaistīties realizācijā.
Pašlaik reizēm rodas paradoksāla situācija – iedzīvotāji tiek aicināti būt ļoti aktīvi līdz brīdim, kad projekts uzvar. Pēc tam viņu iespējas ietekmēt praktisko realizāciju ievērojami samazinās.
Arī uzņēmējiem šie mazie projekti ne vienmēr ir interesanti
Gatavojoties mūsu laukumiņa realizācijai, esam runājuši arī ar potenciālajiem darbu veicējiem un centušies uzņēmējus iedrošināt piedalīties iepirkumā.
Pieredze nav vienkārša.
Daļa uzņēmēju nevēlas uzņemties administratīvo slogu un saistības, kas saistītas ar pašvaldības iepirkumu.
Uzņēmumiem, kuri regulāri strādā lielos valsts un pašvaldību iepirkumos, šāds objekts savukārt var būt pārāk mazs.
Bet mazākiem uzņēmējiem, kuri būtu gatavi šādu darbu veikt, prasību apjoms, juridiskās nianses un nepieciešamie finanšu resursi var kļūt par šķērsli.
Īpaši pārdomājams mums šķiet finansēšanas modelis, ja darbu veicējam vispirms no saviem līdzekļiem jāfinansē būtiska projekta realizācijas daļa un samaksa tiek saņemta tikai pēc noteikto darbu izpildes un pieņemšanas.
No pasūtītāja viedokļa vēlme pasargāt publisko finansējumu ir saprotama.
Tomēr jāuzdod jautājums arī no otras puses – vai ar pārmērīgi piesardzīgiem nosacījumiem mēs paši neizslēdzam no konkurences mazos un vidējos uzņēmējus, kuri šādus nelielus apkaimju projektus būtu gatavi realizēt?
Ja konkursā beigās nav pretendentu vai piedāvātās cenas atkārtoti pārsniedz pieejamo finansējumu, tad sistēma savu mērķi nav sasniegusi – neatkarīgi no tā, cik juridiski pareizi ir sagatavoti dokumenti.
Uzticēšanās nevar darboties tikai vienā virzienā
Publiskā finansējuma izlietojums ir jākontrolē. Par to nav diskusiju.
Taču arī uzņēmējus nevajadzētu automātiski uztvert kā potenciālu risku, no kura galvenokārt jāaizsargājas.
Uzņēmējs maksā nodokļus, algo cilvēkus, iegādājas materiālus un uzņemas atbildību par savu darbu.
Ja vēlamies, lai vietējie uzņēmēji piedalās pilsētas attīstībā, sistēmai jābūt ne tikai drošai pašvaldībai, bet arī saprotamai un ekonomiski izpildāmai uzņēmējam.
Uzticēšanās nevar darboties tikai vienā virzienā.
Varbūt līdzdalības budžetam nepieciešams nākamais attīstības posms?
Mēs negribam noniecināt līdzdalības budžeta ideju.
Tieši pretēji.
Mēs tajā piedalījāmies, iedzīvotāji mūsu ideju atbalstīja, un mēs joprojām gribam redzēt šo bērnu laukumiņu uzbūvētu.
Taču tieši tāpēc, ka esam izgājuši šo procesu no idejas līdz mēģinājumiem to realizēt, redzam vietas, kur sistēmu varētu uzlabot.
Varbūt ir nepieciešami dažādi noteikumi dažāda mēroga projektiem.
Varbūt mazam bērnu laukumiņam, soliņiem, apstādījumiem vai nelielam apkaimes infrastruktūras objektam nevajadzētu piemērot pēc būtības tikpat smagnēju procedūru kā daudz lielākiem būvniecības projektiem.
Varbūt projekta iesniedzējiem jāļauj daudz vairāk piedalīties realizācijā.
Varbūt nepieciešams pārskatīt finansēšanas un norēķinu mehānismu, lai konkursos varētu piedalīties arī mazāki vietējie uzņēmēji.
Un varbūt pēc katra līdzdalības budžeta cikla vajadzētu pie viena galda apsēdināt pašvaldību, deputātus, projektu iesniedzējus un darbu veicējus un pajautāt:
Kas šajā sistēmā strādāja, kas nestrādāja un ko nākamajā gadā varam izdarīt vienkāršāk?
Jo līdzdalības budžeta mērķim nevajadzētu būt - radīt arvien vairāk dokumentu.
Tā mērķim vajadzētu būt pavisam vienkāršam – dot iedzīvotājiem reālu iespēju mainīt un uzlabot savu pilsētu.
Mūsu laukumiņa stāsts vēl nav beidzies
Šobrīd gaidām trešā iepirkuma rezultātus un ceram, ka šoreiz izdosies atrast risinājumu, lai iedzīvotāju atbalstītais bērnu laukumiņš beidzot nonāktu līdz realizācijai.
Taču neatkarīgi no šī konkrētā iepirkuma rezultāta uzskatām, ka mūsu pieredze ir pietiekams pamats plašākai sarunai par Jelgavas līdzdalības budžeta sistēmu.
Nevis tāpēc, lai meklētu vainīgos.
Bet tāpēc, lai nākamajām biedrībām, apkaimēm un aktīvajiem jelgavniekiem ceļš no labas idejas līdz reālam rezultātam būtu īsāks, saprotamāks un samērīgāks.
Ja mēs patiešām vēlamies iedzīvotāju līdzdalību, tad sistēmai ir jāpalīdz iedzīvotāju idejas realizēt, nevis jāpārbauda viņu spēja iziet cauri birokrātijas labirintam.
Biedrība “Jelgavas Līnijas”