Vētru pārdzīvojām. Bet tā parādīja arī to, kam mums jābūt gataviem pašiem
Jelgavas Līniju apkaimē prognozēto vētru esam pārdzīvojuši salīdzinoši veiksmīgi. Vakarā un naktī vējš pūta pamatīgi, krita koki un zari, vietām tika bloķēti ceļi. Brīžiem viss izskatījās draudīgāk, nekā beigās izvērtās.
Protams, bez problēmām neiztikām.
Taču šoreiz gribam runāt ne tikai par nolauztajiem kokiem un pazudušo elektrību. Vētra diezgan labi parādīja gan mūsu infrastruktūras vājās vietas, gan arī kaut ko daudz vērtīgāku – cik nozīmīga šādās situācijās ir pati apkaimes kopiena.
Elektrības nav. Jautājumi par tīklu noturību paliek
Kā jau diemžēl esam pieraduši, viena no pirmajām problēmām vētras laikā bija elektroapgāde. Arī pēc vētras daļai apkaimes mājsaimniecību elektrības padeve vēl nebija atjaunota.
Mēs saprotam, ka vētra ir ārkārtēja situācija. Koki krīt, zari bojā līnijas, vienlaikus rodas daudz avāriju un brigādes nevar atrasties visur uzreiz.
Tomēr kā elektroenerģijas lietotājiem mums ir tiesības uzdot arī neērtus jautājumus.
Mēs savos elektrības rēķinos maksājam ievērojamu summu par elektroenerģijas sadali un tīklu uzturēšanu. Tāpēc ir tikai loģiski jautāt – cik noturīgi pret arvien biežākām dabas stihijām ir tīkli, par kuru uzturēšanu mēs regulāri maksājam?
Ja gandrīz katrs nopietnāks dabas satricinājums atkal noved pie ilgstošiem elektroapgādes pārtraukumiem, tad ir vērts diskutēt ne tikai par to, cik ātri avārija tiek novērsta, bet arī par to, kas tiek darīts, lai nākamajā reizē šādu avāriju būtu mazāk.
Atsevišķs jautājums ir komunikācija.
Ar vairākiem citiem pilsētas dienestiem biedrībai ir izveidojusies laba sadarbība – saņemam informāciju par bojājumiem, remontdarbiem un plānotajiem darbiem un varam to operatīvi nodot tālāk apkaimes iedzīvotājiem.
Elektroapgādes jomā šādas sadarbības mums šobrīd pietrūkst.
Arī vētras laikā informāciju iedzīvotāji saņēma nevienmērīgi. Daļa saņēma paziņojumus par iespējami ilgstošu remontu, citiem informācijas bija mazāk.
Mūsuprāt, tieši krīzes situācijā informācija ir gandrīz tikpat svarīga kā pats remonts.
Ja cilvēks zina, ka elektrības nebūs stundu, viņš rīkojas vienā veidā. Ja zina, ka tās var nebūt diennakti, viņš gatavojas pavisam citādi.
Toties apkaimes saziņas sistēma nostrādāja
Un te ir vētras patīkamākā atziņa.
Kamēr ārā gāzās koki un pazuda elektrība, Jelgavas Līniju apkaimes iedzīvotāju savstarpējā komunikācija darbojās ļoti labi.
Cilvēki operatīvi ziņoja par nogāztiem kokiem un bloķētiem ceļiem. Brīdināja citus par bīstamām vietām. Dalījās ar informāciju par situāciju dažādās apkaimes vietās.
Un pats svarīgākais – cilvēki piedāvāja palīdzību.
Kam vajadzīgs ģenerators? Kam nepieciešama tehnika? Kur vajag palīdzīgas rokas? Vai kādam nepieciešams kaut ko aizvest vai palīdzēt novērst vētras sekas?
Tieši šādos brīžos var redzēt, vai apkaime ir tikai teritorija kartē vai tomēr kopiena.
Mums ir pamats teikt – mums ir kopiena.
Laiks atgriezties pie apkaimes civilās aizsardzības idejas
Šī vētra atgādināja arī par kādu ideju, par kuru biedrībā esam runājuši jau iepriekš.
Mums vajadzētu kopā ar civilās aizsardzības speciālistiem izveidot nelielu apkaimes ārkārtas situāciju resursu minimumu.
Nevajag veidot otru Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Tas nav biedrības uzdevums.
Taču būtu tikai saprātīgi, ja drošā un zināmā vietā apkaimē būtu pieejams vienkāršs aprīkojums, kuru nepieciešamības gadījumā var izmantot pirmās palīdzības sniegšanai situācijai, kamēr ierodas profesionālie dienesti.
Piemēram, pāris ģeneratori, pagarinātāji, apgaismojums, motorzāģis un citi instrumenti, aizsardzības līdzekļi un vēl dažas elementāras lietas.
Aprīkojumam būtu jābūt uzskaitītam, regulāri pārbaudītam un darba kārtībā. Būtu jābūt arī cilvēkiem, kuri zina, kur tas atrodas un kā to droši izmantot.
Tas ļautu nepieciešamības gadījumā palīdzēt atbrīvot ceļu, nodrošināt pagaidu elektrību, apgaismot teritoriju vai palīdzēt kaimiņam līdz profesionālo dienestu ierašanās brīdim.
Protams, tas viss jādara pārdomāti un sadarbībā ar profesionālajiem dienestiem, nevis mēģinot tos aizvietot.
Tāpēc biedrība plāno pie šīs idejas atgriezties un piedāvāt civilās aizsardzības atbildīgajiem dienestiem sadarbības modeli apkaimes gatavības stiprināšanai.
Viņiem ir profesionālās zināšanas, resursi un iespējas. Mums savukārt ir vietējie cilvēki, komunikācijas kanāli un zināšanas par savu apkaimi.
Saliekot to kopā, rezultāts varētu būt daudz labāks.
Arī pilsētas infrastruktūra vētru kopumā izturēja
Skatoties plašāk uz pilsētu, mūsu iespaids ir, ka Jelgava ar lielo nokrišņu daudzumu kopumā tika galā salīdzinoši veiksmīgi.
Protams, bija peļķes un vietām uzkrājās ūdens. Taču lietus ūdens savākšanas sistēmas lielākoties savu darbu darīja – ūdens pakāpeniski aizplūda.
Arī šeit vajadzētu saglabāt zināmu veselo saprātu.
Ja īsā laikā nolīst ļoti liels ūdens daudzums, nav reāli sagaidīt, ka nevienā pilsētas vietā uz brīdi neveidosies peļķe.
Sociālajos tīklos gan arī šādās reizēs netrūkst cilvēku, kuri pie katras lielākas peļķes ir gatavi nofilmēt video un secināt, ka vainīga pilsētas vadība, valdība, Saeima un droši vien vēl Valsts prezidents.
Kritizēt ir nepieciešams. Arī mēs to darām un turpināsim darīt.
Taču kritikai ir vērtība tad, ja tai seko jautājums: ko vajadzētu izdarīt labāk?
Kur nepieciešama lielāka caurteka? Kur regulāri applūst viena un tā pati vieta? Kur nepieciešams iztīrīt grāvi? Kur jāmaina infrastruktūra?
Tad no sociālo tīklu sašutuma rodas informācija, ar kuru var strādāt.
Vētras lielākā atziņa – mēs esam gatavi viens otram palīdzēt
Dabas stihijas ļoti ātri atgādina, cik ierobežotas patiesībā ir cilvēka iespējas.
Mēs nevaram apturēt vēju. Nevaram aizliegt kokam nokrist. Nevaram panākt, lai vienā stundā nolīst tikai tik daudz lietus, cik spēj uzņemt kanalizācija.
Taču mēs varam būt sagatavoti.
Un vēl svarīgāk – mēs varam nebūt vieni.
Šī vētra parādīja, ka mūsu apkaimē cilvēki ir gatavi cits citam palīdzēt. Piedāvāt ģeneratoru. Tehniku. Instrumentus. Padomu. Savu laiku un palīdzīgas rokas.
Mūsuprāt, tas ir pats svarīgākais šīs vētras secinājums.
Infrastruktūru var salabot. Vadus atkal savienos. Kokus sazāģēs. Ceļus atbrīvos.
Bet kopienu nevar uzbūvēt vienā dienā.
Tā veidojas pamazām – iepazīstoties, sarunājoties, palīdzot un zinot, ka vajadzības gadījumā blakus ir cilvēki, uz kuriem var paļauties.
Dzīvojam draudzīgi, pieskatām viens otru un palīdzam viens otram.
Ar šādu attieksmi savā apkaimē varam pārdzīvot ne vienu vien vētru.
Biedrība “Jelgavas Līnijas”