Līdzdalības budžets praksē: sporta laukums būs, bet kad?
Līdzdalības budžeta ideja pati par sevi ir ļoti laba. Iedzīvotāji piedāvā idejas savai pilsētai, balso par tām, apkaimes mobilizējas, un pašvaldība īsteno sabiedrības izvēlētos projektus.
Arī mēs, apkaimes biedrība “Jelgavas Līnijas”, piedalījāmies un uzvarējām ar projektu par aktīvās atpūtas un sporta laukuma izveidi mūsu apkaimē.
Toreiz bija patiess prieks redzēt cilvēku atsaucību. Iedzīvotāji balsoja, aicināja balsot citus, apkaimes savā starpā draudzīgi sacentās. Tā, mūsuprāt, arī vajadzētu izskatīties līdzdalības budžetam — nevis kā cīņai vienam pret otru, bet kā iespējai cilvēkiem pašiem piedalīties savas dzīvesvietas veidošanā.
Mēs uzvarējām.
Šķita — tagad tikai jāgaida sporta laukums.
Izrādās, viss ir daudz sarežģītāk.
Starp iedzīvotāja ideju un pašvaldības būvniecību ir vesela birokrātijas pasaule
Jau iepriekš esam rakstījuši, ka līdzdalības budžeta projekta sagatavošana no iedzīvotājiem prasa pārsteidzoši daudz zināšanu.
Nepietiek ar labu ideju un aptuvenu izmaksu aprēķinu.
Patiesībā projekta iesniedzējam jau idejas stadijā būtu gandrīz jāspēj paredzēt, kā projekts vēlāk tiks projektēts, kādas būs būvniecības prasības, kādi speciālisti būs nepieciešami, kā notiks publiskais iepirkums un kādas papildu izmaksas radīs visas šīs procedūras.
Mēs to neparedzējām.
Un droši vien arī nevarējām paredzēt.
Mēs neesam būvniecības uzņēmums, projektēšanas birojs vai publisko iepirkumu speciālisti. Esam apkaimes iedzīvotāji, kuri gribēja savā apkaimē izveidot bērniem un jauniešiem vienkāršu sporta laukumu.
Taču, sākoties projekta faktiskajai realizācijai, klāt nāk projektēšana, būvspeciālisti, dažādas kvalifikācijas prasības, būvniecības procedūras un virkne citu nosacījumu.
Katrs no tiem atsevišķi droši vien ir pamatots.
Problēma sākas brīdī, kad tos visus saliek kopā.
Trešais iepirkums — un laukuma joprojām nav
Šobrīd noslēgusies jau trešā pašvaldības organizētā iepirkuma procedūra.
Arī tā beigusies bez rezultāta.
Šoreiz iepirkumā piedalījās tikai viens pretendents — SIA “KIRPEN” — ar piedāvāto līgumcenu 33 669 eiro bez PVN.
Tomēr arī šis piedāvājums tika noraidīts. Turklāt ne tikai cenas dēļ. Iepirkuma komisija konstatēja neatbilstību tehniskā piedāvājuma un kvalifikācijas prasībām, kā arī to, ka piedāvātā līgumcena pārsniedz pasūtītāja plānoto līgumcenu.
Rezultātā iepirkuma procedūra tika izbeigta, jo iesniegtais piedāvājums neatbilda konkursa prasībām.
Te tad arī sākas jautājumi.
Nevis par konkrēto uzņēmēju vai konkrēto iepirkuma komisiju.
Jautājums ir par pašu sistēmu.
Ja iedzīvotāji projektu ir izstrādājuši, pašvaldība to ir atzinusi par atbilstošu, sabiedrība par to ir nobalsojusi un projekts ir uzvarējis — kas notiek, ja to par paredzēto summu pēc tam vienkārši nav iespējams realizēt?
Uzvarēt projektā vēl nenozīmē projektu realizēt
Šis, iespējams, ir pats nepatīkamākais secinājums.
No iedzīvotāja skatpunkta līdzdalības budžeta loģika ir vienkārša:
ideja → projekts → balsojums → uzvara → realizācija.
Realitātē starp uzvaru un realizāciju parādās vēl vesela virkne posmu:
projektēšana → būvniecības prasības → kvalifikācijas prasības → iepirkums → pretendenti → cenas → atkārtots iepirkums → vēl viens iepirkums...
Un pa to laiku mainās arī cenas.
Rezultātā var izveidoties absurda situācija: iedzīvotāji demokrātiskā procesā ir izvēlējušies projektu, taču sistēma pati vairs nespēj šo projektu realizēt.
Tad rodas ļoti vienkāršs jautājums — ko īsti iedzīvotāji ir vinnējuši?
Varbūt vienkāršam laukumam jāļauj palikt vienkāršam?
Mēs redzam arī citus piemērus.
Kalnciemā ir ierīkots salīdzinoši vienkāršs un praktisks sporta laukums ar norobežojumu, kur jaunieši var spēlēt futbolu un basketbolu. Cik mums pašlaik zināms, arī šis laukums tapis ar vietējo iedzīvotāju iniciatīvu.
Gribam noskaidrot, cik šāds projekts izmaksāja, kā tas tika realizēts un ar ko šis modelis atšķiras no mūsu projekta.
Varbūt reizēm nevajag izgudrot neko sarežģītu.
Bērnam, kurš grib uzspēlēt futbolu vai basketbolu, nav vajadzīgs publiskā iepirkuma meistardarbs.
Viņam vajag laukumu.
Un vēl ir resurss, kuru publiskajos iepirkumos grūti izmērīt naudā
Tie ir paši cilvēki.
Runājot ar biedrības biedriem un apkaimes iedzīvotājiem, redzam, ka cilvēki būtu gatavi palīdzēt.
Kāds var palīdzēt ar tehniku. Kāds — ar zemes darbiem. Kāds ar transportu. Kāds ar savu darbu.
Protams, būvdarbi, kuriem nepieciešama konkrēta kvalifikācija un atbildība, ir jāveic profesionāļiem.
Taču vai tiešām pilnīgi viss ir jānopērk kā komercpakalpojums?
Tieši šeit, mūsuprāt, līdzdalības budžeta sistēmā pietrūkst viena ļoti būtiska elementa — pašu iedzīvotāju līdzdalības projekta realizācijā.
Citādi sanāk savādi.
Iedzīvotāji drīkst izdomāt.
Iedzīvotāji drīkst sagatavot projektu.
Iedzīvotāji drīkst aģitēt.
Iedzīvotāji drīkst balsot.
Bet, kad jāsāk darīt, viņu līdzdalība faktiski beidzas.
Tad varbūt jāmaina pati pieeja?
Mēs negribam meklēt vainīgos.
Publiskā iepirkuma prasības nevar vienkārši ignorēt. Būvniecības prasības nevar atcelt tikai tāpēc, ka tās konkrētajā projektā traucē. Arī pašvaldības darbiniekiem jādarbojas normatīvo aktu ietvaros.
Taču tas nenozīmē, ka sistēmu nevar uzlabot.
Ja trīs iepirkumi nespēj novest pie salīdzinoši neliela apkaimes sporta laukuma realizācijas, tas jau ir signāls, ka nepieciešams meklēt citu modeli.
Tāpēc mēs gribētu kopā ar pašvaldību izskatīt vairākus iespējamos risinājumus:
- pārskatīt projekta tehnisko risinājumu, saglabājot sākotnējo mērķi;
- izvērtēt, kuras izmaksu pozīcijas iespējams vienkāršot;
- noskaidrot, vai projektu iespējams sadalīt realizācijas posmos;
- juridiski izvērtēt, kādā veidā projekta īstenošanā drīkst iesaistīties pati apkaimes biedrība un iedzīvotāji;
- salīdzināt mūsu projektu ar līdzīgiem jau realizētiem laukumiem citās pašvaldībās;
- nākotnē līdzdalības budžeta projektu iesniedzējiem jau pirms balsošanas nodrošināt profesionālu tehnisko un izmaksu izvērtējumu.
Pēdējais punkts, iespējams, ir vissvarīgākais.
Iedzīvotājam nav jābūt būvinženierim
Ja pašvaldība aicina iedzīvotājus iesniegt savas idejas, tad nevar sagaidīt, ka cilvēks vienlaikus būs būvinženieris, projektētājs, tāmētājs, publisko iepirkumu speciālists un jurists.
Tieši tāpēc būtu nepieciešams mainīt līdzdalības budžeta projektu sagatavošanas principu.
Iedzīvotājs iesniedz ideju un vajadzību.
Savukārt pirms projekta nodošanas sabiedrības balsojumam pašvaldības speciālisti kopā ar projekta iesniedzēju pārbauda, vai tehniskais risinājums un tam paredzētais finansējums ir reāli.
Tad cilvēki balsotu par projektu, par kuru jau ir pietiekams pamats uzskatīt:
ja šis projekts uzvarēs, tas tiešām tiks realizēts.
Citādi mēs riskējam nonākt situācijā, kur līdzdalības budžets kļūst nevis par uzticības veidotāju starp iedzīvotājiem un pašvaldību, bet tieši pretēji — par vilšanās avotu.
Mēs savu laukumu vēl neesam norakstījuši
Tāpēc nākamais solis būs tikšanās ar par projekta realizāciju atbildīgajiem pašvaldības pārstāvjiem.
Gribam saprast, kādas juridiski un tehniski iespējamas alternatīvas vēl pastāv. Vajadzības gadījumā piesaistīsim arī publisko iepirkumu un būvniecības jautājumos kompetentu juristu.
Mūsu mērķis nav panākt, lai kāds pārkāptu likumu.
Mērķis ir daudz vienkāršāks:
atrast likumīgu risinājumu, kā realizēt to, par ko Jelgavas iedzīvotāji jau ir nobalsojuši.
Jo līdzdalības budžeta jēga nav sarīkot konkursu.
Jēga nav arī saskaitīt balsis un paziņot uzvarētāju.
Līdzdalības budžeta jēga ir realizēt iedzīvotāju izvēlēto ideju.
Un mūsu apkaimes bērniem beigās ir vajadzīgs nevis ceturtais iepirkums.
Viņiem ir vajadzīgs sporta laukums.